Latviešu
Šodien ir grūti pateikt kādas tieši latviešu kāzu tradīcijas līdz mūsdienām saglabājušās no seniem laikiem. Daudz kas mainījies rietumu ietekmē. Tomēr kāzu rituālus kā tautas kultūras tradīcijas aizmirst nedrīkst. Zemgalē, Kurzemē, Vidzemē, Latgalē senos laikos bijušas savas kāzu parašas, kas laikam ritot mainījušās, un ko folkloras pētnieki soli pa solim centušies izzināt un apkopot.
No Dieva es lūdzu trīs laimes:
Mūžam labu ceļu zirgam,
Gudru sievu mājās.
Tas trešais, ko lūdzu –
Dodi, Dievs, veselību Visam mūžam.
Seno līvu lūgsna
Ja puisis nolēmis sievu apņemt
Vairākos vēsturiskos un literāros darbos, arī Andreja Pumpura poēmā ,,Lāčplēsis,, var atrast dažādas norādes uz to, ka viduslaikos nereti līgavas tikušas zagtas. Arī vēlāku laiku kāzu rituālos tas atspoguļojas. Iespējams, vecāka gadagājuma ļaudis pat atceras šādu paražu – līgavas zagšanu un pakaļdzīšanos. Latviešu folklorā plaši sastopams divu dzimtu – līgavas radu un līgavaiņa radu savstarpējās apdziedāšanās atspoguļojums. Dzimtas sacentās ne tikai dziesmās, bet arī darbos un tikumos. Tas kāzas papildināja ar zināmu kareivīguma devu. Dziesmas nereti bija dzēlīgas un nesaudzīgas. Piemēram:
Kas tā tāda puiša māte
Pagalmā iznākusi.
Tā jau tāda kārkla stiba
Līkumā sakritusi.
Tiek arī līgavas zadzējiem:
Smuki puiši naudas prasa.
Sīkas naudas nedabūja -
Mēs devām maizes kuli,
Zirga mēslu piedevās.
Augšzemē, Ilūkstē bijusi izplatīta šāda paraža. Ja puisis, sākot no pavasara katru vakaru pūtis āža ragā, visi kaimiņi zinājuši, ka rudenī kāzas gaidāmas. Ja izvēlētajai meitai puisis paticis, tā viņam dāvājusi cimdu pāri.
Līgavas pūrs
Neizbēgama precību sastāvdaļa ir pūrs. Latgalē to gatavojusi visa meitas dzimta. Vainaga vīšana simbolizējusi nevainību un skaidrību; kāzās šis vainags ticis noņemts.
Pūrā deva zeķes, cimdus u.t.t. no aitas vilnas un gultas veļu, dvieļu, kā arī kreklus no lina audekla. Ievērojamu daļu laika meitām prasījusi miltu malšana, tādēļ pūra gatavošana nemaz nav bijusi viegla.
Rati, ar kuriem pūrs nogādāts nākamā vīra mājā, tikuši īpaši rotāti. Pūra lādes iznešana no klēts un likšana vezumā bijis īpašs rituāls. Vīra mājā sekojusi tikpat īpaša sagaidīšana un pūra izvērtēšana.
Ierašanās nākamā vīra mājā
Ja māju rotājušas greznotas eglītes, - tā bijusi droša zīme, ka notiek gatavošanās kāzām. Ja līgava bijusi no citurienes, tā vesta ar zirgu. Uz zirga līgava sēdējusi aiz līgavaiņa muguras, tā vidukli apķerot ar labo roku. Eglītes nesējs bijis pirmais vēstnesis. Pirms jaunā pāra jājuši divi vedēji, ar zobenu cērtot krustu goda vārtos. Pēc tam zobeni ar aso smaili iecirsti baļķī virs līgavaiņa sēdvietas. Līgavainis norēķinājies ar vedējiem divām vara monētām kārts galā.
Līgavainim namā sekojuši pārējie kāzu viesi - precētie pāri un jaunie puiši ar meitām. Līgavu sagaidījusi vīra māte un vīra māsas, kas izrādījušas saimniecību.
Mielasts
Kurzemē kāzu rituālu vadījis Pulka tēvs. Kāzas dzēruši pilnā vai jaunā mēnesī. Pie kāzu galda līgavai bijis galvā lakats, kas apsedzis seju. Kāds krievu ceļotājs, aprakstot šo sejas segšanu igauņu un latviešu kāzu ieražās, atzīmējis, ka līdzīgs rituāls ir bijis arī krieviem, persiešiem un armēņiem:
,,Kad līgava un līgavainis mazliet pasēdējuši pie galda un ieēduši, tos sauc un ved uz guļvietu, kaut arī tas būtu gaišā dienas laikā. Pa tam viesi jautrojas un līksmo; pēc pāris stundām jaunos atkal atved, un tad visi dzer un danco cauru nakti līdz rītam’’