Mēs dzīvojām nelielā pilsētiņā, mācījāmies vienā skolā, zinājām viens otru, kaut arī nekad nebijām runājuši. Reiz nejauši, kad biju pabeigusi 12.klasi, liktenis lēma mums ciemoties pie kopēja drauga. Tur mēs nekomunicējām, taču nākamajā rītā sākām sarakstīties ar īsziņām, lai noskaidrotu par pasākuma video un fotogrāfijām. Tā arī sākās mūsu saskarsme.

(Katarina) – Vispirms, man tā bija parasta sarakste "čau – čau", taču Ņikita uzstājīgi turpināja sarunu un atrada arvien jaunas tēmas. Es nebiju pret jaunām sarunām, bet pat iedomāties nespēju, ka kādreiz saukšu viņu ar cieņu "Vīrs". Nepaspēju pat aptvert notiekošo, viņš jau stāvēja manā priekšā tāds romantisks, sagaidīja mani pēc darba dienas ar rožu klēpi un veda pastaigā uz Jūrmalu. Pastaigājoties pa jūras krastu, mēs nejauši iegājām restorānā "Romantika", lai iedzertu karstu tēju, jo jūras vējš jau diezgan bija mūs sasaldējis. Mēs runājām par pagātni, tagadni un nākotnes dzīves plāniem.

Tā pagāja pirmais mūsu attiecību gads. Mēs daudz ceļojām, daudz smējāmies, dalījāmies dzīves nostāstiem un nepārtraukti baudījām viens otra sabiedrību.

Pēc gada mēs uzsākām kopdzīvi. Daži saka – remonts, tas ir briesmīgi, mūsu dzīvē tas tikai nostiprināja mūsu attiecības un sniedza iespēju iepazīt vienam otru vēl vairāk.

(Ņikita) – Kopš mūsu iepazīšanās brīža pagāja 4 gadi. Šajā laikā es sapratu, ka viņa ir īstā, ar kuru es esmu gatavs nodzīvot visu dzīvi. Bildināt vēlējos 2020.gada sākumā. Likteņa ironija un koronavīruss izsita mani no līdzsvara, jo biju iedomājies, ka nevarēsim svinēt kāzas šajā gadā. Tā pagāja pusgads, bet es tomēr nolēmu, ka nekas nespēs mums traucēt. Es teicu Katarinai, ka draugi vēlas ar mums tikties pirms došanās uz ārzemēm un pastaigāties Jūrmalā. Kad mēs noparkojām automašīnu Jūrmalā, iepriekš sarunāts draugs piezvanīja un teica, ka sajutās slikti un nevarēs ierasties uz tikšanos.

(Katarina) – Es biju ļoti bēdīga par šo ziņu, bet ja jau mēs atbraucām, domāju, aiziesim pastaigāties. Izejot pie jūras, es saprotu, ka redz kur ir tas mūsu restorāns, ar mūsu pirmās satikšanās smaržu. Ņikita piedāvāja ieiet tur iekšā. Ieejot, visi galdiņi bija aizņemti, tikai viens ar visskaistāko skatu bija brīvs, bet ar uzrakstu "rezervēts"… Es noskumusi sāku iet uz izeju, un tajā brīdī vīrs man atbīda krēslu tam pašam galdiņam un saka: "sēdies". Nevar izstāstīt manu pārsteigumu un mulsumu, nu kā mēs tagad bezkaunīgi aizņemsim citu rezervētu galdiņu. Uzticoties savam ‘’trakajam’’ vīram, es piekrītu apsēsties. Mazliet vēlāk mums atnesa ēdienu, mēs paēdām kā ierasts. Šajā brīdī Ņikita izvelk no kabatas paša izveidotu krustvārdu mīklu ar jautājumiem, apmēram – "mūsu mīļākā vieta", "viesnīcas nosaukums no mūsu pirmā ceļojuma", "mūsu sapnis". Atminot visus jautājumus horizontāli, es vertikāli redzu frāzi "Preci mani". Protams mana atbilde bija JĀ!

Mēs nolēmām svinēt kāzas tieši šajā neparastajā gadā. Uzlikām sev mērķi- 2 mēneši. Teikšu tā, mēs visu saorganizējām vienas nedēļas laikā – gājienu uz dzimtsarakstu nodaļu, vietas izvēle, tikšanās ar vadītāju, fotogrāfu un operatoru, limuzīnu. Tas bija pavisam nesteidzoties un sagādāja baudu. Tagad ar pārliecību varam teikt – kāzas divos mēnešos – tas ir reāli un miljons reižu labāk, foršāk un produktīvāk, nekā gada laikā.

Tās bija mūsu sapņu kāzas. Lielas un tajā pašā laikā bez lieka.
Mēs svinējām viesu kompleksā Sapņu Saliņa. Ļoti jauka saimniece (viņa bija atbildīga par zāles izrotāšanu, reģistrācijas arku, furšetu, vakariņām un gultas vietām). Jau pēc pirmās tikšanās lika saprast, ka mums jāizsaka savas vēlmes un pārējais jau ir viņas ziņā.

Ne kripatiņas nenožēlojām, ka operators visu vakaru bija Viktors, bet fotogrāfa pienākumus uzņēmās Andey POL. Viņi bija pazīstami, un tas vairoja savstarpēju sapratni. Vakara vadītāja bija brīnišķīga meitene vārdā Ņika, kura kļuva ļoti mīļa mūsu kompānijai. Viņa padarīja mūsu dienu tika īpašu un pasakainu.

Cik fantastiski bija izrotāta mūsu mašīna. To nevar izteikt vārdos. Mēs zinājām, ka vēlāmies gredzenus uz mašīnas. Kā izrādījās tas ir pilnīgs retums mūsu laikos un ,apzvanot simts kantorus, nejauši atradām meiteni vārdā Diona. Tieši viņa darināja šo skaistumu un piepildīja visas mūsu vēlmes. Meitene pati sazvanījās ar automašīnas vadītāju, noskaidroja visus sīkumus par automašīnas korpusu un pati sarunāja tikšanās laiku, lai limuzīns atbrauktu pie mums jau pilnībā izrotāts. Par to viņai īpašs paldies!

Love story - Katarina un Ņikita

Sociālie tīkli